Pēdējā partija

Jūsu partijas nostāja viendzimuma partnerattiecību jautājumā?

Pēdējā partija pilnībā atbalsta viendzimuma reģistrēto partnerattiecību ieviešanu, jo uzskata, ka tās ir svarīgs solis ceļā uz visu cilvēku vienlīdzīgu tiesību atzīšanu Latvijā.

Jūsu partijas nostāja par bērnu adopciju homoseksuālās ģimenēs?

Jautājums par ģimenes piemērotību vai nepiemērotību bērnu adopcijai nav atkarīgs no tā, vai ģimene ir heteroseksuāla vai homoseksuāla, ko pierāda vairāki zinātniski pētījumi, pamatojoties uz kuriem ir atļauta bērnu adopcija homoseksuālajās ģimenēs lielākajā daļā attīstīto valstu. Bāriņtiesai vienlīdz rūpīgi ir jāizvērtē visas ģimenes, kas pretendē uz bērna adopciju.

Vai atzīstiet LR Satversmes 110. pantā noteikto laulības modeli kā vienīgo?

Satversme ir LR pamatlikums, un Pēdējā partija to respektē un neapstrīd. Tajā pašā laikā mēs saprotam, ka LR Satversmes 110. panta steigā pieņemtā 2005. gada redakcija potenciāli ir pretrunā ar LR Satversmes 91. pantu, kas nosaka, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Jūsu partijas nostāja abortu jautājumā?

Pēdējā partija atzīst, ka abortu jautājums pašreiz nav līdz galam atrisināms no biomedicīnas ētikas viedokļa, un grūtniecības pārtraukšanas skaita samazināšana ir viens no valsts svarīgākajiem uzdevumiem reproduktīvās un seksuālās veselības politikas jomā. Tomēr Pēdējā partija iestājas pret grūtniecības pātraukšanas pēc sievietes vēlēšanās ierobežošanu represīvās likumdošanas ceļā. Tā vietā valsts uzdevums ir nodrošināt jauniešus un bērnus ar informāciju par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem, par kontracepcijas nozīmi (atbilstoši 2010. gadā izdotajiem Pasaules Veselības organizācijas seksuālās izglītības standartiem Eiropā), lai izsargātos no nevēlamās grūtniecības.

Jūsu partijas nostāja par stingrākiem laulības šķiršanas nosacījumiem?

Pēdējā partija nesaskata pietiekamu pamatojumu tam, lai tiktu noteikti stingrāki laulības šķiršanas nosacījumi. Nolūkā samazināt augsto laulību šķiršanas biežumu Latvijā, mūsuprāt, svarīgāk ir izglītot jauniešus savstarpējo attiecību jautājumos un nodrošināt profesionālu psiholoģisko palīdzību (vismaz psiholoģisko konsultāciju līmenī) krīzē nonākušajiem pāriem.

Jūsu partijas nostāja par obligātās Bībeles mācības ieviešanu skolās?

Pēdējā partija neatbalsta obligātās Bībeles mācības ieviešanu skolās. Tā vietā būtu vēlams ar kristietību un citām reliģijām saistītas tēmas iekļaut kultūras un mākslas vēstures mācību programmā.

Pasaules un Latvijas vēstures mācību programmā būtu nepieciešams stāstīt gan par kristietības pozitīvo ietekmi uz Eiropas civilizācijas attīstību (klosteri kā izglītības centri, hospitāļu atvēršana viduslaikos utt.), gan par „melnajām” kristīgās baznīcas vēstures lappusēm (reliģiski motivētie kari, viduslaiku inkvizīcija, sieviešu tiesību ignorēšana līdz 19. gs. beigām, homofobijas nostiprināšana līdz 20. gs. beigām, konservatīvajās kristiešu kopienās – līdz pat mūsdienām).

Vai skolās būtu nepieciešams ieviest jaunu priekšmetu „Ģimenes mācība”?

Pēdējā partija pilnībā atbalstītu iniciatīvu ieviest skolās jaunu mācību priekšmetu, kura ietvaros skolnieki pēc profesionāli izstrādātas programmas tiktu izglītoti par savstarpējo attiecību psiholoģiskajiem, seksuālajiem un sadzīviskajiem aspektiem, par iekļaujošajām ģimenes vērtībām, dažādiem ģimenes modeļiem, par problēmām, ar kurām var saskarties cilvēki savstarpējās attiecībās, un par iespējamajiem to risināšanas ceļiem.

Jūsu partijas nostāja par alkohola tirdzniecības atļauju no 21 gada vecuma?

Pēdējā partija uzskata, ka alkohola pārdošanas vecuma palielināšana līdz 21 gadu vecumam ir apspriežams jautājums, tomēr daudz svarīgāk būtu informēt jauniešus par alkohola negatīvo ietekmi gan regulāru informatīvu kampaņu ietvaros, gan iekļaujot atkarības problēmu atspoguļošanu vairākās mācību programmās (gan veselības mācības stundās, gan sociālo zinātņu priekšmetos – par atkarības problēmu aktualitāti sabiedrībā, gan no tiesiska aspekta).

Vai kristiešiem ir jāatdod okupācijas laikā atņemtie dievnami? Kāda ir jūsu partijas nostāja jautājumā par valdījuma un apsaimniekošanu tiesību atdošanu draudzēm Rīgas Svētā Pētera baznīcā un Rīgas Svēto Pētera un Pāvila baznīcā?

Pēdējā partija uzskata, ka katrā atsevišķā gadījumā ir jāizvērtē jautājums par īpašumu atdošanu baznīcām, ņemot vērā sabiedrības labumu un arī reliģisko organizāciju īpašuma tiesības.

Gadījumā ar Rīgas Sv. Pētera baznīcu tiesības ir apstrīdamas, jo šai ēkai nebija tiesisko mantinieku – draudzes 2. Pasaules kara laikā emigrēja un pēc kara to darbība netika atjaunota. LELB nav šo draudžu tiesību mantiniece, jo šīs draudzes nebija Latvijas luterāņu baznīcas virsvaldes pakļautībā.

Tā tiek izmantota kā kulta celtne, koncertu, tematisku izstāžu par pilsētas attīstību un arhitektūru, mākslas darbu izstāžu, kultūras pasākumu norises vieta, kā arī kā starptautiska kultūras tūrisma objekts, kas ikdienā ir pieejams apmeklētajiem. Ēka un zeme ap to ir Rīgas pilsētas īpašums. Patlaban Svētā Pētera evaņģēliski luteriskā draudze bez maksas izmanto vairākas baznīcas telpas, bet Latvijas valsts turpina finansēt baznīcas izpētes, konservācijas un restaurācijas darbus.

Pirms divdesmit gadiem bieži tika locīti vārdi de-jure un de-facto. Toreiz tie attiecās uz Latvijas valstisko statusu, kurš piedzīvoja ļoti straujas izmaiņas. Šodien es gribu runāt par ģimeni — par ģimenes jēdzienu, izmantojot tieši šīs — de-jure un de-facto kategorijas.

De-facto ir faktiskā situācija, esošā lietu kārtība — tāda, kāda tā pastāv dabā, kādu to var novērot “neatkarīgs vērotājs”. De-jure — tas ir esošo lietu apraksts juridiskā valodā, realitātei atbilstošs likumisks regulējums. Regulējumu veido cilvēki — likumdevēji. Tas vienmēr seko realitātei ar zināmu nobīdi. Ideālā pasaulē de-jure tiek veidots atbilstoši de-facto. Tas, ko gribu ar šo rakstu parādīt, ir milzīgās atšķirības, kuras šobrīd Latvijā ir starp abiem. Turklāt atšķirības tikai palielinās, bet atspoguļojumu realitātē — dokumentos, programmās — tas negūst. Es neesmu drošs, ka politiķi un ierēdņi un citi šajos procesos iesaistītie apzinās, cik milzīga ir šī atšķirība. Ir aizdomas, ka ne. Pat vairāk — lasot valsts galveno ģimenes politikas dokumentu^[1] rodas pārliecība, ka šādas izpratnes nav, kas daļēji jau ir norādīts^[2].

Nupat ir sācies mācību gads. Daudzajās skolās kopā sanāk ne tikai bērni, bet notiek arī tā saucamās vecāku sapulces. Rakstu “tā saucamās”, jo sen jau nav tā, ka šajās sanāksmēs katru bērnu pārstāv viens vai abi vecāki — kādam nāk tante, kādam — vecākā māsa, vai vēl kāda cita persona. Iemesls ir ne tikai vecāki, kas devušies peļņā uz ārzemēm, atstājot bērnu kādu uzticamu cilvēku apgādībā. Pat, ja vecāki nav aizbraukuši no valsts, konkrētās ģimenes situācija var būt ļoti dažādas.

Vienkāršākais piemērs — otrās laulības. Vīrs un sieva, katram ir viens bērns pūrā, abi satikušies, apprecējušies un ir viens kopējs bērns. Cik bērnu ir šajā “ģimenē”? Viens? Trīs? Kā  tad būtu pareizāk skaitīt šos trīs bērnus uz četriem vecākiem?

Nedaudz sarežģot šo pašu piemēru — viens no abiem vēl nav oficiāli izšķīris savu laulību, bet reāli dzīvo kopā ar citu cilvēku. Ja tagad piedzimst kopējs bērns, tad atkal jautājums — kas ir uzskatāms par ģimeni? Veselais saprāts diktē priekšā, ka pieaugušie ar bērniem, kuri dzīvo kopā, arī ir ģimene, bet LV likumdošana uzskata citādi. Ja sieva nav juridiski izšķīrusies no sava vīra, bet dzemdē bērnu no cita vīrieša, tad saskaņā ar LV likumdošanu, par bērna likumīgo tēvu tiek uzskatīts sievietes laulātais vīrs (paternitātes pieņēmums)^[3]. Dzimtsarakstu nodaļas darbinieki stāsta par gadījumiem, kad bērnu ierodas reģistrēt visi trīs, ar vienotu viedokli, par to, kurš vīrietis ir tēvs, un kurš nav. Diemžēl darbinieki ir bezspēcīgi, jo likums zina labāk. Bērna dzimšanas apliecībā kā tēvs tiek ierakstīts laulātais. Pilnīga de-jure uzvara pār de-facto. Ierēdņi gavilē, cilvēki tiesājas par realitātes atzīšanu par realitāti.

Vēl vairāk sarežģot situāciju — piemēram, vīrietis laika gaitā ir dzīvojis laulībā vai nereģistrētā kopdzīvē ar vairākām sievietēm, un viņam kopā ar katru ir viens vai vairāki bērni (piemēram, prezidents A. Bērziņš, kuram ir 3 (vai 5?) bērni^[4]) — kas ir tas, ko šādās situācijās uzskatīt par “ģimeni”? Tikai pēdējo — aktuālo laulību?

Vēl cita situācija — Saeimas deputāts Imants Parādnieks, kurš dzīvo ar divām sievietēm (sievām) un kuram ir kopīgi bērni gan ar vienu, gan otru^[5]. Kas šeit ir ģimene? Vai Imantam ir viena vai divas ģimenes? Šis ir retais piemērs, kurš zināms publiski, bet, protams, ir milzums līdzīgu situāciju, par kurām žurnāli neraksta.

Iespējams, turpinot šādā garā, mēs pamazām varam sākt runāt ne vairs par bērniem, kuri pieder vienam vecāku pārim, bet par “kopienas” bērniem — kā tas ir dažās t. s. pirmatnējās ciltīs — bērni ir ciema/kopienas bērni, par tiem atbildība ciema pieaugušajiem iedzīvotājiem ir kopēja, audzināšana — arī kopēja. Viens vecāks pabaro, otrs apģērbj, trešais — māca lasīt, ceturtais — medīt. Ģimenes jēdziens šādās kopienās ir pazudis. Tas varbūt šķiet pārspīlēti šajā rakstā, bet, godīgi sakot, dažos Latvijas ciemos situācija nav īpaši atšķirīga.

Ejot vēl tālāk, varam runāt par tām sarežģītajām ģimenes situācijām, kuras parādās, pateicoties medicīnas tehnoloģiju attīstībai. Dažādi reproduktīvie risinājumi, piemēram, mākslīgā apaugļošana, surogātmātes. Gadījumi, kad viena sieviete iznēsā citas sievietes apaugļotu olšūnu. Gadījumi, kad viena sieviete iznēsā bērnu citai sievietei, kurai kaut kādu iemeslu dēļ nevar būt savu bērnu. Daļu jautājumu par to, kas ir un kas nav ģimene, risina medicīniskās ētikas speciālisti, tomēr likumdošana arī šeit krietni iepaliek.

Paskatoties vēl uz citiem piemēriem no dzīves, ir jārunā arī par homoseksuāliem pāriem. Divām kopā dzīvojošām sievietēm tehniski nav nekādu ierobežojumu palikt stāvoklī (vienai vai abām), iznēsāt, piedzemdēt un audzināt kopīgu bērnu un tas arī notiek. Juridiski vienu ir iespējams noformēt kā māti, kamēr otra bērnam būs pilnīgi nekas. Protams, diviem vīriešiem šī iespējas realizācija ir krietni sarežģītāka, bet arī tā nav neiespējama. Es runāju par realitāti, ne likumiem.

Pieliekot klāt sausos Latvijas statistikas faktus, kas parāda, ka jau ilgus gadus puse no noslēgtajām laulībām tiek šķirtas^[6] un vienlaikus gandrīz puse no bērniem Latvijā dzimst ārpus legāli noslēgtām laulībām^[7], ir pilnīgi skaidrs, ka esošie likumi attiecas uz mazākumu. Citiem vārdiem sakot — tā saucamās “normālās” ģimenes jau ir mazākums. Esi sveicināts, de-facto!

Ko darīt?

Ģimenes veidošanās pamatā ir emocionāli, vēsturiski, reliģiski, tradicionāli, ekonomiski apsvērumi.  Tos visus ielikt juridiskā/legālā sistēmā ir droši vien neiespējami pēc būtības. Tomēr, manuprāt, ir jāmeklē pilnīgi jauni risinājumi, kas aprakstītu un atspoguļotu realitāti — to daudzveidīgo realitāti, kas ir sastopama tepat blakus un par kuru bieži pat nenojaušam. Kas aizsargātu bērnus, par kuriem rūpējas atbildīgi pieaugušie, kas neierobežotu, bet atbalstītu bērnu un pieaugušo attiecības, kas ļautu par ģimeni saukt to, ko par ģimeni uzskata cilvēki, nevis juristi.

Jaunajam risinājumam ir jābūt balstītam uz diviem pamatprincipiem:

1. Bērniem ir tiesības zināt savus bioloģiskos vecākus. (Jo, slēpjot šo informāciju, tiek nodarīts lielāks posts un pieļauti lielāki riski, kā šķietamais labums^[8]).

2. Bērnam ir nepieciešami pieaugušie, kuri par viņu rūpējas un kuri uzņemas par viņu atbildību. Vissvarīgākais kritērijs šiem pieaugušajiem ir atbildība, empātija, spēja rūpēties, būt laimīgiem. Pieaugušo skaits, dzimums, savstarpējās legālās/radniecības attiecības bērnam ir pilnīgi nebūtiskas. Emocionālās rūpes ir svarīgākas par materiālām rūpēm. Likumdošanā ir jānostiprina bērnu attiecības ar šiem pieaugušajiem.

Es saprotu, ka uzdevums nav viegls, un droši vien paies vairāki gadi, kamēr kaut kas mainīsies uz pozitīvo pusi. Iespējams, ne velti Ģimenes valsts pamatnostādnes ir plānotas līdz 2017. gadam. Tajā laikā, laicīgi sākot, ir iespējams izveidot jaunus dokumentus, kuri būtu daudz tuvāki tai realitātei, kurā dzīvojam.

Rakstu uzrakstīju uz pagājušā gada vēlēšanām. Šogad aicinājumi balsot ar tukšu aploksni nav tik aktuāli, bet balsu izmešanas ideja joprojām virmo gan no politiķu, gan komentētāju puses. Matemātika gada laikā nav mainījusies. Tāpēc rakstu publicēju atkārtoti.

Sekojot dažādiem rakstiem, diskusijām internetā, var redzēt, ka ir cilvēki, kuri aicina iet un piedalīties vēlēšanās, bet balsot pret visiem – ar tukšu aploksni, prezentējot to kā “protesta balsojumu”. Mēģinot saprast, kādas īsti ir sekas šim balsojumam, lasot likumus un CVK skaidrojumus, izkristalizējās sekojošais, ko esmu centies aprakstīt ar piemēru. Uzzīmēsim modeli, kas ļauj saprast tukšo aplokšņu jēgu un mazo sarakstu izredzes: Vēlēšanās piedalās 4 saraksti (A B C D) un 1100 cilvēku. Saraksti saņem sekojošu balsu skaitu A = 500, B = 420, C = 51, D = 29. Kā redzam, A un B ir “lielās partijas”, C un D – “mazās”. Read the rest of this entry »

Intervijas pirmā daļa

Intervijas otrā daļa

Pēdējā partija ir pieņēmusi lēmumu piedalīties Saeimas vēlēšanās, lai turpinātu iesākto darbu – rosinātu sabiedrībā diskusijas par tēmām, kas citām partijām šķiet neērtas vai ir neizdevīgas – sākot ar pakāpenisku partiju sistēmas maiņu.

Laiks ir pierādījis, ka mēs to varam. Kopš iepriekšējām vēlēšanām daudzas mūsu idejas, kas šķita gandrīz utopiskas, ir sākušas ietekmēt notiekošo sabiedrībā. Tās dzirdamas arī no citu politiķu mutēm. Redzama reāla rīcība, lai mazinātu apslēptu naudas ietekmi uz politiku (kustība pret “oligarhiem”, priekšvēlēšanu tēriņu ierobežojumi un kriminālatbildība par partiju finansēšanas pārkāpumiem). Saeima ieklausās cilvēku gribas izpausmē internetā (manabalss.lv). Nosacīti “latviskās” partijas Saeimā beidzot pieļauj iespēju sadarboties ar krievvalodīgo elektorātu pārstāvošiem politiskajiem spēkiem.

Tās ir pozitīvas tendences, kuras jāturpina, lai sasniegtu mūsu mērķus.

Pirmkārt – cieņu un līdztiesību visu Latvijas iedzīvotāju starpā, neraugoties uz dzimumu, vecumu, rasi, tautību, veselības stāvokli, materiālajām iespējām, seksuālo orientāciju, reliģiskajiem uzskatiem un tā tālāk.

Otrkārt, mūsu mērķis ir naudas varas mazināšana un ideju varas audzēšana Latvijas demokrātijā. Īslaicīgais, bet uzskatāmais eksperiments ar šo Saeimu skaidri parādīja, ka arī t. s. “gaišie spēki” ar sajūsmu metas iekšā jau esošajā sponsoru aplidošanas un naudīgo amatu dalīšanas shēmā. Neatliek nekas cits kā mainīt partiju sistēmu.

Partijas ir anahronisms – starpnieks starp cilvēkiem un valsti, kāds 21. gadsimtā vairs nav nepieciešams. Satversmes 2. pantu: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai” var īstenot daudz efektīvāk, izmantojot tiešo demokrātiju, neatkarīgus medijus, algotus likumdošanas un vadības profesionāļus, kā arī maksimāli plašu nevalstisko organizāciju loku.

Mūsu vīzija ir valsts, kurā nav šķēršļu visdažādākajām cilvēku sadarbības formām, kurā nepastāv diskriminācija un kuras iedzīvotāji nedzīvo bailēs (no krieviem, latviešiem, gejiem, sorosa vai lemberga), bet rada inovatīvus risinājumus problēmām. Valsts, kurā mēs paši gribētu dzīvot.

Pēdējās partijas otrais iesaukums